Izsakies skaidri, nepadarot sevi par muļķi.
Vienmēr atceries, ko teicis Šopernhauers: Neskaidra izteiksme liecina par neskaidru domu.
Skaidra lieta, ka ciktāl runa ir par dzeju, tad izteiksmei ir jābūt skaidrai. Ja tā tāda nav, tad tas viss, līdzībās runājot, nav nekas cits kā ķinķēziņu zīmēšana uz lapas malas kādā garlaikotā dzīves brīdī.
Palūkosim Egīla Dambja dzejoli (Dzejolis atrasts: http://www.managramata.lv/user.php?id=127):
Viss būs labi
Viss būs labi. Nebēdā, draugs,
Sirdī ja akmens taisās jau krist.
Neganti vēji pušu to plēš
Un asaras tikai uz iekšu vairs rit.
Ja salnas nokož skaistākos ziedus,
Un brūces sirdī vēl nedzīst ciet,
Nebēdā, draugs, viss Tev vēl būs,
Un sirdī atkal pavasaris plauks.
Asaras norij, uz iekšu kas krīt,
Un akmeni ņem no sirds savas nost.
Raudi, izraudies! Vieglāk Tev kļūs,
Un dvēseles šņuksti attīrīs to.
Viss Tev būs labi. Nebēdā, draugs,
Ik sāpes dziedēt spēj tikai laiks.
Atstājot smeldzi un rētas sirdī,
Kas cieta kā akmens nebūs nekad.
Tā tikai saka - cieta kā akmens,
Jo asaras neredz - uz iekšu tās rit.
Sirdī, kas sāpes raud pati sevī,
Un negrib, lai citi apkārt to redz.
Asaras beigsies un sāpes arī.
Viss Tev būs labi. Nebēdā draugs!
Uzsmaidi sev un savai sirdij,
Pavasaris tajā lai varētu plaukt.
Mēģināsim izdalīt neskaidrās izteiksmes vietas, kuras būtu atzīmējusi arī 8. klases audzēkņu skolotāja latviešu valodas skaistumā un pareizā lietojumā.
Sirdī ja akmens taisās jau krist.
Neganti vēji pušu to plēš,
1) Uzminiet, uz ko attiecas vietniekvārds "to" citāta 2. rindiņā? Ko vējš plēš - akmeni? sirdi?
2) No kurienes akmens sirdī? Kāpēc tas krīt? No kurienes tas krīt? Kas bijis iemesls krišanai? Kāpēc "jau"?
3) No kurienes vēji?
Un asaras tikai uz iekšu vairs rit.(..)
Asaras norij, uz iekšu kas krīt,Un akmeni ņem no sirds savas nost.
Un dvēseles šņuksti attīrīs to.
Interesantas lietas notiek Egīla Dambja fizikālajā pasaulē. Asaras iesākumā rit (tātad lasītēm notek pa kādu virsmu - līdzīgi kā lietus piles pa loga stiklu), bet tad krīt. Es, protams, saprotu, ka dzeja ir pasaule, kur var apstādināt izšautas lodes un likt atdzīvoties mirušajiem, un tomēr - kāpēc asaras no sākuma krīt horizonotāli, bet pēc tam savu virzienu maina par 90o un krīt jau perpendikulāri? Uz to šis dzejolis neatbild. Tāpat kā neatbild uz to, kā gan 1. pantā minētais akmens, kas bija sadramatizēts kā nez kāds klintsbluķis, 3. pantā izrādās, ja ne pūkas viegluma, tad vismaz ne smagāks par zābaku ar stulmā iespraustu ķieģeli. Sirdij asaras gan noderēs tikai daļēji, jo no asaru sastāvā esošais nātrija hlorīds diez vai uzlabos sirds veselību. Bioloģijas stundās laikam kāds sols ir bijis tukšs... Un atkal atklāts jautājums - ko dvēseles šņuksti attīrīs - sirdi vai akmeni?
Viss Tev būs labi. Nebēdā, draugs,
Ik sāpes dziedēt spēj tikai laiks.
Atstājot smeldzi un rētas sirdī,
Kas cieta kā akmens nebūs nekad.
Ieklausamies autora apgalvojumā, ka katras sāpes dziedēt spēj tikai laiks. Šķiet, autors neko nezina par medicīnu kā tādu un vēzi agrīnajā stadijā ārstē ar Laiku. Nez cik lielās dozās - dienās? Litros? Tālāk gan izrādās, ka laiks tomēr nespēj dziedēt, jo, redz, paliek smeldze un rētas. Pie apgalvojuma sirds cieta kā akmens es labprāt pakavētos, bet baidos, ka nierakmeņi protestēs...
Sirdī, kas sāpes raud pati sevī,
Un negrib, lai citi apkārt to redz.
Nujā, sirds, kas raud pati sevī...
Viss paldies Dievam beidzas laimīgi:
Asaras beigsies un sāpes arī.
Viss Tev būs labi. Nebēdā draugs!
Uzsmaidi sev un savai sirdij,
Pavasaris tajā lai varētu plaukt.
Pavasarim pietiek ar smaidu - bet jāsmaida vienlaicīgi sev un sirdij (kāju pirkstiem gan nevajag smaidīt - tad pienāks rudens). Savukārt, ja pasmaidīsi savai mantībai - vasara būs klāt kā likta. Noritēs un iekritīs sirdī. Kā slapji caursvīdusi zeķe, kas mesta pret spoguli.
Attēlā raudoša meitene, kas nav sagaidījusi dzejoli:
Attēlā raudoša skolotāja, kurai kauns par 2 lietām - ka nespēja iemācīt latviešu valodu un ka to tagad bibliotēkās sauc par dzeju.
