Atļausimies izteikties klātneesošo vārdā, bet tādi mūsu tautas gara un literatūras milži kā Aleksandrs Čaks un Krišjānis Barons noteikti kapā priecājas, ka viņu muzejos uzstāsies šī brīža milzīgākais latviešu dzejnieks Egils Dambis. Priecājas grozoties.
Čaka attieksmi pret ķēkšas pārvaldītu valsti jebšu pret nepratēja rakstītiem pantiņiem, labi raksturo viņa 1932. gadā teiktais žurnālā "Domas": "Neilgi atpakaļ parādījies atkal viens jauns specifisks jauno literātu žurnāls ar nosaukumu Tāle*. (Brīnišķīgs nosaukums. Liekas, visas jaunatnes ilgu iemiesojums.) Šim žurnālam Tāle paspējuši iznākt jau seši numuri, un savās slejās tas ievieto vienīgi tikai pirmšķirīgu makulatūru. Viņa līdzstrādnieku skaits ir ne mazāks par 70 cilvēku."
"Bet nu rodas jautājums par tiem dziļiem, nepārspējamiem iemesliem, kas šos jaunos blondos un brunetos cilvēkus un sievietes dzen kopā grupās kā siļķes pavasaros. Vai tā ir kāda jauna, liela radīšanas kāre, neatzīts un neparasts domu smagums vai jauns, Latvijas apstākļos neredzēts ideālisms? Labi, ja tā būtu. Bet, par nožēlošanu, tas tā nav. Ar maziem, niecīgiem izņēmumiem (3-4 personas) visi šo grupu pārstāvji ir predestinēti, iedzimti diletanti, kuri nekad ne pie kādiem apstākļiem nekļūs par dzejniekiem vai rakstniekiem. Velti viņi māna sevi un citus lētticīgos. Jaunības karstuma un īsredzības pārņemti, tie par neko vai paši sev par kaunu salauž visu savu tālāko mūžu un iespēju kļūt kādreiz par dzīvei derīgiem cilvēkiem."
"No dzejas šinīs izdevumos nav ne smakas, kur nu vēl jauninājumi un rakstniecības tālākvirzīšana. No visiem šinīs izdevumos ievietotiem darbiem dveš pretim noziedzīga tehniska nemākulība un satricinošs garīgs tukšums. Taisni brīnums, ka latviešu jaunatne šinī laikā spēj vēl būt tik mākslinieciski neizglītota, muļķīgi iedomīga un aprobežota. Un, ja nu mums būtu jāatbild uz jautājumu — aiz kādiem iemesliem šāda diletantu kustība aug? — tad atbilde sekojoša: kritiķu uzmanības un paškritikas trūkums, vēlēšanās izsisties par katru cenu uz augšu un darba apziņas atrofēšanās."
Rodas sajūta, ka Čaka muzeja vadība skatās pareizā, taču tikai sev zināmā un saprotamā virzienā.
Par Krišjāni Baronu bildīšu vien to, ka viņš noteikti priecājas, ka viņam kā dainu vācējam un kārtotājam šobrīd simboliski ir nostājies blakus šībrīža gara gigants - Egils Dambis. Vēl tikai nav noskaidrots ar ko tieši Egils ir tik gigantisks. Jācer, ka Barona muzeja vadība to zin, tikai nedalās ar mums šajās zināšanās.
