otrdiena, 2014. gada 20. maijs

Sava mīļotā autora aktīvās turnejas iedvesmots, Egila Dambja klubs paziņo par darbības atsākšanu

Mūs patiešām priecē, ka Egils Dambis ir aktīvi atgriezies literārajā vidē. Mēs skaidri zinām, ka viņš ir līdz elkoņiem šajā ne visai tīrajā radošuma nozarē, taču neskatoties uz to cēlsirdīgi dalās ar lasītājiem un klausītājiem gan Viļakā, gan Rīgā. Mēs esam patiešām pateicīgi par jautrajiem brīžiem, ko viņš mums ir sagādājis, un ceram, ka savā jautrībā neesam gluži vientuļi.



Operatīvajā sanāksmē tika izlemts realizēt principiāli jaunu atbalsta aktivitāšu kopumu, iesaistot vairs ne tikai bibliotēkas. Labiem autoriem nevajag turēt sveci zem pūrā un viņu pašu kūtruma gadījumā ir jānāk taču palīgā! Mūsu ieskatā gluži tāpat kā tirgū palaižot jaunu produktu, ar ko nav pazīstami klienti un kam viņi gluži dabiski, būdami konservatīvi, neuzticās - ir nepieciešama informatīvā un izglītojošā kampaņa, skaidri un gaiši norādot uz lasītāju ieguvumiem. Mēs jūtamies patīkami pacilāti! 

Neapšaubāmi Egila darbu lasīšana un vēl vairāk dzirdēšana dāvā lasītājam revolucionāri jaunu pieredzi mijiedarbē ar literāro tekstu. Mūsu pienākums ir palīdzēt ātrāk notikt šo tekstu ienākšanai katrā bibliotēkā, kultūras namā, sociālajā mājā un psihoneiroloģiskajā dispanserā. Un tā ir tikai minimālā programma, jo mēs labi zinām, ka katra Latvijas lasītāja grāmatu plaukts alkst savienoties ar Egila Dambja grāmatu.


ceturtdiena, 2014. gada 6. februāris

Suminātas skaistā Dārtas vārda īpašnieces!

Pievienojamies Dārtu sveicējiem!


Par Dārtas vārdu nav iespējams droši pateikt, vai tas nav pielāgojums no sengrieķu  Δωροθεος (Dorotheos), kas nozīmē "Dieva dāvanu" vai arī tas ir latviešu valodas relikts. Ja vārds ir latviešu cilmes, tad tas nāk no dārīt (dāvināt)  un ir saistīts ar krievu/slāvu дарить vai arī no dārs - labs, lietderīgs, čakls, tomēr pirmā izcelsme šķiet tipoloģiski pareizāka.

Dārtas vārdā (atšķirībā no Kārtas) noteikti nav saukta neviena nedz senlatviešu, nedz senbaltu dievība, neviens rakstiskais avots par to neliecina. Kas gan varētu būt tiesa - Dārtas vārds vārds varētu būt likts meitenēm, ja īpaši jāpateicas par debesu / dievu / likteņa svētību. Tas varētu būt līdzīgas nozīmības vārds, kā Daive, kas arī ir Dieva dāvātā, bet ar semantisku papildnozīmi "šķīstā, nevainīgā" līdzīgi krieviski дева (jaunava).

Dārtas vārdā nav nosaukta neviena upe, taču Dārtas vārdu nes kalns, ieleja un viensēta Vidzemē.

trešdiena, 2014. gada 22. janvāris

Egila Dambja fanu klubs paziņo par darbības pārtraukšanu

Egila Dambja fanu klubs paziņo par savas darbības beztermiņa pārtraukšanu, paturot tiesības nepieciešamības gadījumā darbību atjaunot.

Pēdējā laikā esam saņēmuši daudzus signālus par to, ka mūsu darbības veids ir neētisks, ka cilvēki, kas ir apvienojušies Mārtiņa Kalnarāja iniciatīvas grupā ir vērsušies pret kādu vienu atsevišķu personu. Šim uztraukumam sākotnēji arī varētu piekrist - taču publiskajā vidē ne reizi vien esam skaidrojuši to, ka šī nav vēršanās pret kādu noteiktu personu, bet gan pret noteiktu šībrīža kultūras fenomenu (un viņu kā fenomena spilgtāko parādību), kas mūs kā Latvijas, latvietības, latviskās dzīvesziņas un latviešu valodas mīlētājus nevar neuztraukt. 


Atgādinām, ka nav tādas personas, kas būtu tikai dzejnieks. Personai
ir neskaitāmas lomas un dzejnieks ir tikai viena no tām, nevis vienīgā.
Tieši tāpēc neuzskatām par pamatotiem pārmetumus
par vēršanos pret personu. Dzejnieks ir publiskās darbības forma.
Dzejnieks eksistē mijiedarbē ar nelasošu, mazlasošu, lasošu
daudzlasošu un profesionāli lasošu publiku, kas nodrošina viņam atgriezenisko
saiti - ne tikai ziedu, buču un komplimentu, bet arī vērtējuma
par veikumu veidā. Darbs ir nodots publikai, tādējādi arī ir vērtējams.
ES cilvēktiesību vadlīnijas atkārtoti uzsver, ka demokrātijas veicināšanai
ir jāatbalsta arī kritizējošu (tostarp nesaudzīgu un asu)
un kontraversālu (sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētu) viedokļu pieejamība.


Tas, cik ātri degradējas un masu kultūras un elku kulta elementus uzņem t.s. dzeja, kas ir atrodama sociālajos tīklos un pēc tam cenšas legalizēties pasākumos kā jau augsta māksla par nodokļu maksātāju naudu finansētās kultūras iestādēs ir biedējoši un mūsu ieskatā sekojot publisko pakalpojumu sniegšanas principam - piedāvāt kvalitatīvu un kvalitāti nedegradējoši preci - neatbilstoši. Skaidri nedefinēti spēles noteikumi neattaisno t.s. dzejas cirkulēšanu minēto kultūras iestāžu pasākumu programmās arī tad, ja šādu iespēju pieļauj nesakārtota likumdošana vai vadlīnijas - tās pašas iespējas (likuma caurumi, nepilnības, pārāk abstrakts un plašs apraksts), kuru izmantošana tiek pārmesti politiķiem un rebju bīdītājiem varas koridoros. Tādējādi, mūsuprāt, profesionāli neētiska ir arī sistēmiskā parādība, ka šādas kvalitātes literatūra tiek protežēta un tādējādi legalizēta.

Mēs varam uz šiem jautājumiem skatīties ļoti dažādi. Var jau, protams, teikt, ka kultūras iestādes ir sabiedrības kultūras spogulis. Bet tad arī ir jāatceras, ka plašākā izpratnē arī tas, cik, kur, kā, kādos apstākļos un kādā kompānijā tiek lietots alkohols - arī ir kultūras parādība. Tad var būt arī šādus kultūras fenomenus sākam izrādīt uz kultūras iestāžu skatuves, lai būtu izslēgta jebkāda diskriminācija. Un popularizēt narkotisko augu maisījumus un tā tālāk un tā joprojām. Diemžēl tajā mirklī pēkšņi izrādīsies, ka pastāv skaidri nodalāmi kritēriji un ka tie ir zināmi visām iesaistītajām personām. 

Mēs varam uz šo visu skatīties vēl citādāk - vai ir normāla situācija, ka pēdējo 35 gadu laikā Vidzemes mazo pērli Ķeipeni kā vienīgais dzejnieks ir apciemojis autors, kas diez vai pēc profesionālajām varēšanas pazīmēm ir dzejnieks. Vai - kādu iespaidu varētu gūt par latviešu literatūras patieso stāvokli novērotājs no malas un bez priekšzināšanām (piemēram, atlido NLO) tajos Dzejas dienu pasākumos, kur atkal kā vienīgais autors ir uzstājies tāds, kas diez vai pēc profesionālajām varēšanas pazīmēm ir dzejnieks. Kādu iespaidu tas veido? Par kādu paraugu tas kalpo? Vai par to runāt ir neētiski? Mūsuprāt, labāka un sakārtotāka vide - arī literārā - ir tikai ieguvums mums visiem. Mēs neesam dzirdējuši pārliecinošus argumentus par to, ka degradēta vide ir tas, ko sabiedrība patiesībā vēlas. Neviens taču, ja viņam rocība ļauj, nedzīvos būcenī, bet gan siltinātā un labiekārtotā mājā. Tāpēc mēs uzskatām, ka tā ir aksioma, kas neprasa atsevišķu pierādīšanu - cilvēku dzīve un izvēles neskaitāmās dzīves sfērās ar uzviju pierāda, ka labi un sakārtoti - tas ir vēlami un vajadzīgi un ar pašsaprotamas un atsevišķi nepierādāmās jābūtības vērtību.

Gribam vēlreiz atkārtot visiem zināmo - lai darbotos literatūrā ir jāmīl literatūru, nevis sevi literatūrā. Protams, pašlepnums un veselīgs paštīksmes daudzums ir kā steroīdi, kas palīdz cīnīties par savu vietu zem saules jebkurā dzīves sfērā - arī literārajā. Taču ir jāsaprot, ka arī literatūrai tāpat kā visai citai profesionālai darbībai pamatā ir arī teorētiska sistēma. Var iecerēt māju ar skaistu fasādi, taču, ja cēlājs nepārvaldīs fiziku, matemātiku, inženier- un materiālzinātnes - māja, visticamākais, sabruks, lai arī cik cēli nodomi nebūtu pavadījuši celtniecības ieceri. Nebūs pārspīlēts teikt, ka labums literatūrā vēl nenozīmē labu literatūru. Atsevišķu pozitīvu un draisku muzikālu motīvu nospēlēšana uz klavierēm vēl nerada klavierdarbu un nedod pamatu plinkšķināšanas autoru dēvēt par pianistu vai nedod Dievs - par maestro vai ģēniju. Arī tā ir aksioma. Jo diez vai mēs saņemot pakalpojumu no kāda amatnieka būtu ar mieru saņemt no viņa pusdarītu darbu. Atkal un atkal cilvēku rīcība neskaitāmās dzīves sfērās ar uzviju pierāda - ka objektīvi mēs gribam saņemt to, kas ir labs, sakārtots un pabeigts. Un zināšanietilpīgs vai prasmjietilpīgs - jo citādāk nav iespējams izgatavot kvalitatīvu un funkcionālu preci. 

Katram amatam ir savi instrumenti un tehnikas, kā strādāt. Amatniekam ir zāģis, skrūves, ēveles, kakta leņķi, kuriem pateicoties viņš, izgatavojot galdam kājas, tās izgatavo perpendikulāri savietojamas ar galda virsmu. Amatnieks, beidzot gatavot galdu, noēvelē to un, iespējams, ievasko. Rūpējas par formas simetriskumu, pabeigtību un patīkamību. Un nevis izgatavo galdu, kas ir ieslīps pret grīdu vai ar skabargām uz virsmas. Tas ir darbs ar mērķi panākt izmantojamu, atpazīstamu un pabeigtu rezultātu. Arī dzejniekam ir savi instrumenti - visupirms tā ir valoda. Nav iespējama dzeja bez valodas, tāpat kā amatniecība dzīvo savā materiālā - pārsvarā kokā. Pie pārējiem instrumentiem ir pieskaitāmi (visupirms, bet ne tikai) mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, forma un daudz kas cits. Kam interesē uzzināt ko vairāk - to rīcībā ir literatūras teorijas grāmatas, bet sākt var arī pamatskolas beidzamo klašu literatūras vielu. Vēl 90.-tajos gados nevienam kultūras dzīves rīkotājam nebija ne mazāko šaubu - kas ir un kas nav dzejnieks pēc amata prasmēm (valsts līmenī tas nav ir tikai ieskicēts Ministru kabineta noteikumu Nr.461 (Rīgā 2010.gada 18.maijā (prot. Nr.25 33.§) "Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un Profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību" sadaļā “2641 ATSEVIŠĶĀ GRUPA RAKSTNIEKI UN TIEM RADNIECĪGU PROFESIJU VECĀKIE SPECIĀLISTI”). Tagad neskaitāmi un salīdzinājumā ar ārzemju analogiem daudz zemākas raudzes pēc formas un satura realitātes šovi ir pārliecinājuši, ka arī objektīvi ļoti viduvējs mākslinieks var sabiedrības acīs tikt ietirgots kā augsta raudzes mākslinieks, un šie paši kritēriji nereti ir tikuši attiecināti arī uz literārās sfēras darboņiem. Ja patiešām nebūtu iespējams starp tiem visiem atrast labākas alternatīvas, kurus uzņemt vai aicināt uzstāties, tad varētu piekrist, ka Latviju ir skārusi literatūras rezervistu šaurā soliņa problēma - bet tā nav. Mums būtu iespēja baudīt patīkamu literārā hokeja spēli teju vai katrā kultūras iestādē, taču nereti komandas pamatsastāvs izrādās esam uz soliņa, bet uz laukuma rosās tie, kas īsti nav iemācījušies ne slidot, ne saspēlēties, ne atņemt vai padot ripu, ne iemest vārtos vai nosargāt tos. Un mums ir jāmaksā par šo spēli.

Vai ir neētiski to pateikt? Jūs par tādu spēli maksātu?

Mārtiņa Kalnarāja grupa, ieskaitot reģionālos darboņus  - pēc vārdiem / pseidonīmiem (tie, kas izteica vēlmi atklāt) - Mārtiņš, Rodijs, Māris, Svens, Жанна, Ilze, Bizbizmārīte, Kristaps, Milda Matilda, Kaija. Pēc nodarbošanās - filoloģijas studenti, literatūras skolotāji, juristi, cilvēktiesību speciālisti, datormākslinieki, bibliotekāri, literatūras apskatnieki u.c.

Mārtiņa Kalnarāja grupa aizvien ir atvērta sarunām - ja Jūs uzskatāt, ka Jums ir kaut kas tai bilstams - vienalga, pozitīvs vai negatīvs: martins.kalnarajs@gmail.com

otrdiena, 2013. gada 10. decembris

Debesīs dzimušais debesīs dzimst vai Мама, роди меня обратно!

Mani jau no agras bērnības ir aizrāvusi kristīgā eshatoloģija un misticisms un okultisms. Slēpjoties no tēva dusmām zem segas, kabatas baterejas gaismā es lasīju nu jau piemirstas grāmatas ar krāšņiem, daudznozīmīgiem zīmējumiem, kuru galvenā jēga bija "Es esmu gaisma", "Seko", "Pakļaujies". Un jo šiem darbiem vairāk negāja loģika kopā, jo man tie šķita vairāk atklājoši kaut ko slēptu, kaut ko tādu, ar ko tradicionāla garīdzniecība negribēja ar mani dalīties.

pirmdiena, 2013. gada 11. novembris

E. Dambja "Latvija esam mēs" strukturālā analīze

Ilze N. un M. Kalnarājs


E. Dambis Latvija esam mēs 
Lielvārdes jostā tautas liktenis vīts, Zināšanu bagātība, kas tautai nāk līdzi. Caur gadsimtiem gariem, postošiem kariem, Austras zvaigznei pretī Latviju ved. Par Latviju nelūgšu, par Latviju stāvēšu, Kā nelokāms reiz bija Nameja gars. Ne sašķeļot tautu, bet vienojot kopā, Lai cilvēks var laimīgs savā Tēvzemē būt. Lāčplēša dienā došu kritušiem godu, Dvēseļu putenī Mūžības skartajiem, Kas cēlās un krita par Latvijas zemi Un dēliem, kas šodien par viņu stāv. Lai Pērkontēvs sargā un Laima vada, Zemi pār kuru Māras svētība nāk... Caur lāpu ugunīm un sveču liesmām Lai tauta kā agrāk, varētu vienota kļūt. /Egils Dambis/ 2012


Lai arī dzejoļa nosaukumā ir pieteikts patriotiski vienojošs kopums, paša teksta gaitā tas neatrod pierādījums, tā vietā: