Egila Dambja fanu klubs paziņo par savas darbības beztermiņa pārtraukšanu, paturot tiesības nepieciešamības gadījumā darbību atjaunot.
Pēdējā laikā esam saņēmuši daudzus signālus par to, ka mūsu darbības veids ir neētisks, ka cilvēki, kas ir apvienojušies Mārtiņa Kalnarāja iniciatīvas grupā ir vērsušies pret kādu vienu atsevišķu personu. Šim uztraukumam sākotnēji arī varētu piekrist - taču publiskajā vidē ne reizi vien esam skaidrojuši to, ka šī nav vēršanās pret kādu noteiktu personu, bet gan pret noteiktu šībrīža kultūras fenomenu (un viņu kā fenomena spilgtāko parādību), kas mūs kā Latvijas, latvietības, latviskās dzīvesziņas un latviešu valodas mīlētājus nevar neuztraukt.
Atgādinām, ka nav tādas personas, kas būtu tikai dzejnieks. Personai
ir neskaitāmas lomas un dzejnieks ir tikai viena no tām, nevis vienīgā.
Tieši tāpēc neuzskatām par pamatotiem pārmetumus
par vēršanos pret personu. Dzejnieks ir publiskās darbības forma.
Dzejnieks eksistē mijiedarbē ar nelasošu, mazlasošu, lasošu
daudzlasošu un profesionāli lasošu publiku, kas nodrošina viņam atgriezenisko
saiti - ne tikai ziedu, buču un komplimentu, bet arī vērtējuma
par veikumu veidā. Darbs ir nodots publikai, tādējādi arī ir vērtējams.
ES cilvēktiesību vadlīnijas atkārtoti uzsver, ka demokrātijas veicināšanai
ir jāatbalsta arī kritizējošu (tostarp nesaudzīgu un asu)
un kontraversālu (sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētu) viedokļu pieejamība.
Tas, cik ātri degradējas un masu kultūras un elku kulta elementus uzņem t.s. dzeja, kas ir atrodama sociālajos tīklos un pēc tam cenšas legalizēties pasākumos kā jau augsta māksla par nodokļu maksātāju naudu finansētās kultūras iestādēs ir biedējoši un mūsu ieskatā sekojot publisko pakalpojumu sniegšanas principam - piedāvāt kvalitatīvu un kvalitāti nedegradējoši preci - neatbilstoši. Skaidri nedefinēti spēles noteikumi neattaisno t.s. dzejas cirkulēšanu minēto kultūras iestāžu pasākumu programmās arī tad, ja šādu iespēju pieļauj nesakārtota likumdošana vai vadlīnijas - tās pašas iespējas (likuma caurumi, nepilnības, pārāk abstrakts un plašs apraksts), kuru izmantošana tiek pārmesti politiķiem un rebju bīdītājiem varas koridoros. Tādējādi, mūsuprāt, profesionāli neētiska ir arī sistēmiskā parādība, ka šādas kvalitātes literatūra tiek protežēta un tādējādi legalizēta.
Mēs varam uz šiem jautājumiem skatīties ļoti dažādi. Var jau, protams, teikt, ka kultūras iestādes ir sabiedrības kultūras spogulis. Bet tad arī ir jāatceras, ka plašākā izpratnē arī tas, cik, kur, kā, kādos apstākļos un kādā kompānijā tiek lietots alkohols - arī ir kultūras parādība. Tad var būt arī šādus kultūras fenomenus sākam izrādīt uz kultūras iestāžu skatuves, lai būtu izslēgta jebkāda diskriminācija. Un popularizēt narkotisko augu maisījumus un tā tālāk un tā joprojām. Diemžēl tajā mirklī pēkšņi izrādīsies, ka pastāv skaidri nodalāmi kritēriji un ka tie ir zināmi visām iesaistītajām personām.
Mēs varam uz šo visu skatīties vēl citādāk - vai ir normāla situācija, ka pēdējo 35 gadu laikā Vidzemes mazo pērli Ķeipeni kā vienīgais dzejnieks ir apciemojis autors, kas diez vai pēc profesionālajām varēšanas pazīmēm ir dzejnieks. Vai - kādu iespaidu varētu gūt par latviešu literatūras patieso stāvokli novērotājs no malas un bez priekšzināšanām (piemēram, atlido NLO) tajos Dzejas dienu pasākumos, kur atkal kā vienīgais autors ir uzstājies tāds, kas diez vai pēc profesionālajām varēšanas pazīmēm ir dzejnieks. Kādu iespaidu tas veido? Par kādu paraugu tas kalpo? Vai par to runāt ir neētiski? Mūsuprāt, labāka un sakārtotāka vide - arī literārā - ir tikai ieguvums mums visiem. Mēs neesam dzirdējuši pārliecinošus argumentus par to, ka degradēta vide ir tas, ko sabiedrība patiesībā vēlas. Neviens taču, ja viņam rocība ļauj, nedzīvos būcenī, bet gan siltinātā un labiekārtotā mājā. Tāpēc mēs uzskatām, ka tā ir aksioma, kas neprasa atsevišķu pierādīšanu - cilvēku dzīve un izvēles neskaitāmās dzīves sfērās ar uzviju pierāda, ka labi un sakārtoti - tas ir vēlami un vajadzīgi un ar pašsaprotamas un atsevišķi nepierādāmās jābūtības vērtību.
Gribam vēlreiz atkārtot visiem zināmo - lai darbotos literatūrā ir jāmīl literatūru, nevis sevi literatūrā. Protams, pašlepnums un veselīgs paštīksmes daudzums ir kā steroīdi, kas palīdz cīnīties par savu vietu zem saules jebkurā dzīves sfērā - arī literārajā. Taču ir jāsaprot, ka arī literatūrai tāpat kā visai citai profesionālai darbībai pamatā ir arī teorētiska sistēma. Var iecerēt māju ar skaistu fasādi, taču, ja cēlājs nepārvaldīs fiziku, matemātiku, inženier- un materiālzinātnes - māja, visticamākais, sabruks, lai arī cik cēli nodomi nebūtu pavadījuši celtniecības ieceri. Nebūs pārspīlēts teikt, ka labums literatūrā vēl nenozīmē labu literatūru. Atsevišķu pozitīvu un draisku muzikālu motīvu nospēlēšana uz klavierēm vēl nerada klavierdarbu un nedod pamatu plinkšķināšanas autoru dēvēt par pianistu vai nedod Dievs - par maestro vai ģēniju. Arī tā ir aksioma. Jo diez vai mēs saņemot pakalpojumu no kāda amatnieka būtu ar mieru saņemt no viņa pusdarītu darbu. Atkal un atkal cilvēku rīcība neskaitāmās dzīves sfērās ar uzviju pierāda - ka objektīvi mēs gribam saņemt to, kas ir labs, sakārtots un pabeigts. Un zināšanietilpīgs vai prasmjietilpīgs - jo citādāk nav iespējams izgatavot kvalitatīvu un funkcionālu preci.
Katram amatam ir savi instrumenti un tehnikas, kā strādāt. Amatniekam ir zāģis, skrūves, ēveles, kakta leņķi, kuriem pateicoties viņš, izgatavojot galdam kājas, tās izgatavo perpendikulāri savietojamas ar galda virsmu. Amatnieks, beidzot gatavot galdu, noēvelē to un, iespējams, ievasko. Rūpējas par formas simetriskumu, pabeigtību un patīkamību. Un nevis izgatavo galdu, kas ir ieslīps pret grīdu vai ar skabargām uz virsmas. Tas ir darbs ar mērķi panākt izmantojamu, atpazīstamu un pabeigtu rezultātu. Arī dzejniekam ir savi instrumenti - visupirms tā ir valoda. Nav iespējama dzeja bez valodas, tāpat kā amatniecība dzīvo savā materiālā - pārsvarā kokā. Pie pārējiem instrumentiem ir pieskaitāmi (visupirms, bet ne tikai) mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, forma un daudz kas cits. Kam interesē uzzināt ko vairāk - to rīcībā ir literatūras teorijas grāmatas, bet sākt var arī pamatskolas beidzamo klašu literatūras vielu. Vēl 90.-tajos gados nevienam kultūras dzīves rīkotājam nebija ne mazāko šaubu - kas ir un kas nav dzejnieks pēc amata prasmēm (valsts līmenī tas nav ir tikai ieskicēts Ministru kabineta noteikumu Nr.461 (Rīgā 2010.gada 18.maijā (prot. Nr.25 33.§) "Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un Profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību" sadaļā “2641 ATSEVIŠĶĀ GRUPA RAKSTNIEKI UN TIEM RADNIECĪGU PROFESIJU VECĀKIE SPECIĀLISTI”). Tagad neskaitāmi un salīdzinājumā ar ārzemju analogiem daudz zemākas raudzes pēc formas un satura realitātes šovi ir pārliecinājuši, ka arī objektīvi ļoti viduvējs mākslinieks var sabiedrības acīs tikt ietirgots kā augsta raudzes mākslinieks, un šie paši kritēriji nereti ir tikuši attiecināti arī uz literārās sfēras darboņiem. Ja patiešām nebūtu iespējams starp tiem visiem atrast labākas alternatīvas, kurus uzņemt vai aicināt uzstāties, tad varētu piekrist, ka Latviju ir skārusi literatūras rezervistu šaurā soliņa problēma - bet tā nav. Mums būtu iespēja baudīt patīkamu literārā hokeja spēli teju vai katrā kultūras iestādē, taču nereti komandas pamatsastāvs izrādās esam uz soliņa, bet uz laukuma rosās tie, kas īsti nav iemācījušies ne slidot, ne saspēlēties, ne atņemt vai padot ripu, ne iemest vārtos vai nosargāt tos. Un mums ir jāmaksā par šo spēli.
Vai ir neētiski to pateikt? Jūs par tādu spēli maksātu?
Mārtiņa Kalnarāja grupa, ieskaitot reģionālos darboņus - pēc vārdiem / pseidonīmiem (tie, kas izteica vēlmi atklāt) - Mārtiņš, Rodijs, Māris, Svens, Жанна, Ilze, Bizbizmārīte, Kristaps, Milda Matilda, Kaija. Pēc nodarbošanās - filoloģijas studenti, literatūras skolotāji, juristi, cilvēktiesību speciālisti, datormākslinieki, bibliotekāri, literatūras apskatnieki u.c.
Mārtiņa Kalnarāja grupa aizvien ir atvērta sarunām - ja Jūs uzskatāt, ka Jums ir kaut kas tai bilstams - vienalga, pozitīvs vai negatīvs: martins.kalnarajs@gmail.com
