Fanu atvērts klubs, kur tiek atbalstīts šībrīža latviešu literatūras ģēnijs (tā Nauris Gekišs) Egīls Dambis. Īpašu uzmanību atbalstot mēs pievēršam dzejniekam tradicionālajām amata prasmēm - ritmam, izteiksmes skaidrībai, jaunradei. Arī tu vari pievienoties dzejas fanu klubam!
TE MĪL DZEJU, NEVIS TĀS ATGREMOJUMUS. TU ESI PAR TO BRĪDINĀTS.
Atbalstot mūsu iemīļotā autora turnejošanas aktivitātes, veidojam plašāku prezentāciju par dzeju un tās kvalitātēm tiem, kam vai nu nepielec vai kas izliekas, ka nepielec. Topošajā materiālā būs iekļauts arī demokrātijas principu kvalitatīvs iztirzājums un valsts / pašvaldības padotības iestāžu pienākums rīkoties ne pēc selektīvas demokrātijas principiem.
Šobrīd ieskatam prezentācijas pirmā kadra skices variants
Tā kā amatpersonu konkrētā rīcība vismaz vārdos vienmēr ir balstīta kompententos lēmumos (tātad - kompetencēs, izglītībā un prasmē to pielietot!), acīmredzot, virknei amatpersonu priekšā stāvēs netīkama iztaujāšana iesniegumu formā, ievērojot tiesības prasīt un saņemt atbildes.
Kur vēl Egils nav bijis, Kur viņš nav dzirdēts? Egila vārsmas vēl cilvēkus nav glābušas Ukros, Ipiķos un Biržos!
Šādi kārojas sākt vīterot pavasara saulītē, kad uzzinājām, ka Egils ir atsācis ar sirds gudrībām un kļūdām bagātās dzejas izplatīšanu nevainīgajās Latvijas ārēs! Egila sētā sēkla noteikti radīs jaunas domformas, kas pārveidos Latviju, glābs nelaimīgos ... āreče, rekur viena pērnā gada domforma jau garām patrauca - kas zina, vai tā nesteidzas glābt kādu nelaimīgu sievieti...
Atļausimies izteikties klātneesošo vārdā, bet tādi mūsu tautas gara un literatūras milži kā Aleksandrs Čaks un Krišjānis Barons noteikti kapā priecājas, ka viņu muzejos uzstāsies šī brīža milzīgākais latviešu dzejnieks Egils Dambis. Priecājas grozoties.
Čaka attieksmi pret ķēkšas pārvaldītu valsti jebšu pret nepratēja rakstītiem pantiņiem, labi raksturo viņa 1932. gadā teiktais žurnālā "Domas": "Neilgi atpakaļ parādījies atkal viens jauns specifisks jauno literātu žurnāls ar nosaukumu Tāle*. (Brīnišķīgs nosaukums. Liekas, visas jaunatnes ilgu iemiesojums.) Šim žurnālam Tāle paspējuši iznākt jau seši numuri, un savās slejās tas ievieto vienīgi tikai pirmšķirīgu makulatūru. Viņa līdzstrādnieku skaits ir ne mazāks par 70 cilvēku."
"Bet nu rodas jautājums par tiem dziļiem, nepārspējamiem iemesliem, kas šos jaunos blondos un brunetos cilvēkus un sievietes dzen kopā grupās kā siļķes pavasaros. Vai tā ir kāda jauna, liela radīšanas kāre, neatzīts un neparasts domu smagums vai jauns, Latvijas apstākļos neredzēts ideālisms? Labi, ja tā būtu. Bet, par nožēlošanu, tas tā nav. Ar maziem, niecīgiem izņēmumiem (3-4 personas) visi šo grupu pārstāvji ir predestinēti, iedzimti diletanti, kuri nekad ne pie kādiem apstākļiem nekļūs par dzejniekiem vai rakstniekiem. Velti viņi māna sevi un citus lētticīgos. Jaunības karstuma un īsredzības pārņemti, tie par neko vai paši sev par kaunu salauž visu savu tālāko mūžu un iespēju kļūt kādreiz par dzīvei derīgiem cilvēkiem."
"No dzejas šinīs izdevumos nav ne smakas, kur nu vēl jauninājumi un rakstniecības tālākvirzīšana. No visiem šinīs izdevumos ievietotiem darbiem dveš pretim noziedzīga tehniska nemākulība un satricinošs garīgs tukšums. Taisni brīnums, ka latviešu jaunatne šinī laikā spēj vēl būt tik mākslinieciski neizglītota, muļķīgi iedomīga un aprobežota. Un, ja nu mums būtu jāatbild uz jautājumu — aiz kādiem iemesliem šāda diletantu kustība aug? — tad atbilde sekojoša: kritiķu uzmanības un paškritikas trūkums, vēlēšanās izsisties par katru cenu uz augšu un darba apziņas atrofēšanās."
Rodas sajūta, ka Čaka muzeja vadība skatās pareizā, taču tikai sev zināmā un saprotamā virzienā.
Par Krišjāni Baronu bildīšu vien to, ka viņš noteikti priecājas, ka viņam kā dainu vācējam un kārtotājam šobrīd simboliski ir nostājies blakus šībrīža gara gigants - Egils Dambis. Vēl tikai nav noskaidrots ar ko tieši Egils ir tik gigantisks. Jācer, ka Barona muzeja vadība to zin, tikai nedalās ar mums šajās zināšanās.
Egīla Dambja fanu klubs un Grafomānijas un diletantisma lapa lieliski apzinās tautas dzejnieku sāpi, ka tie netiek uz lielajām skatuvēm un netiek godāti kā Nopelniem bagāti. Šāda netaisnība ilgi nedrīkst turpināties! Tāpēc mēs par savu pienākumu uzskatām nākt palīgā, izveidojot alternatīvu platformu, ar kuras palīdzību katrs, kas jūtas nenovērtēts un nekur neaicināts, beidzot tiks novērtēts un izplatīts visur. Ceram, ka tas ļaus mūsu līdzpilsoņiem ieraudzīt līdz šim nonicinātās un no vēstures skatuves nepelnīti nostumtās rakstošo cilvēku izcilās mākslinieciskās kvalitātes - tagad sākot ar jūlija mēnesi mūsu rīcībā būs digitālais žurnāls "Bara dziesma"!
Latviešiem dzejnieku ir milzīgs bars un pateicoties mums Jūs uzzināsiet, ka tas ir vēl milzīgāks nekā Jums sākotnēji šķita!
Slava dzejoņiem! Slava demokrātijai! Nost ar eliti! Ķēkšu par premjeru! Visu varu tautai!
Šorīt braucot Juglas tramvajā un priecājoties par lielisko, Dieva svētīto rītu, gremdējos radiostacijas, kurā nenonāk nejauši darbi - Latvijas radio 3 "Klasika" rīta programmā. Studijas vadītāja uzsvēra, ka "Latvijas amatieru kolektīvi ir ļoti profesionāli. Gan deju grupas, gan kori ir uzstādījuši ļoti augstu latiņu." Jāatzīstas, ka man kājas ir visai kleinas priekš dejošanas, bet dziedāt protu vien dažas dziesmas, līdz ar to var būt neesmu labākais spriedējs par varēšanas līmeņa izaugsmi Latvijas amatieru kolektīvos, taču balss aparāta izmantošanu koros apgūst labi, pārzin klasiskās dziesmas, zin populārākās apdares - proti, uzņem pamatzināšanas par vokālajām prasmēm, apzin dalībnieku balss iespējas, mācās koru repertuāru un iepazīst latviešu dziesmu pūru. Vai dejotāju kolektīvi - mācās soļus, ritmus, komandu deju vijumus, deju figūras. Un uz nopietnām skatuvēm tiek laisti vien tad, kad šīs pamatprasmes ir apgūtas. Manuprāt tā ir normāla un atbildīga prakse, kuras noteikumus kvalitatīvas kultūrvides vārdā ievēro gan kultūras namu vadītāji/-as, gan dziesmu un deju svētku organizatori.
Tagad aplūkosim citu piemēru - kāds dzejnieks Egils, kas šogad pamanījies uzstāties gan mazā ārpus galvaspilsētas bibliotēkā, gan arī galvaspilsētas kādā kultūras pilī - diez vai uzrāda līdzīgas kvalitātes kā augstāk minētie amatieru kolektīvi. Ja sāk vētīt pielīdzināmās kategorijās šī censoņa veikumu, nāksies atzīt, ka ir ļoti pavirši apgūti aroda pamati - precīzs valodas lietojums, ritmika, valodas labskanība un stils, mākslinieciskā kompozīcija, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un šo sarakstu var turpināt...
Īpaša pērle, protams, ir dzejolī lietot "kad", kad skaidri redzams, ka jālieto "ka". Atšķirības, kad katrs no šiem saikļiem jālieto māca 8. klasē.
Atļaušos citēt dzejoli:
Kļūda
Tā nebija kļūda kad tikāmies mēs,
Kad acu skats viens teica tik daudz,
Kad daudz ļaužu vidū satikām otru
Un zinājām - esam jau tikušies reiz.
Ka tikušies esam jau citā dzīvē,
Ko tikai vien dvēseles atmiņa zina
Un bijuši esam tuvi viens otram,
Tikai nezinam paši kad un kāpēc?
Tā sajūta dzima mums abiem sirdī,
Ko izskaidrot nevar, bet tikai just.
Starp tūkstošiem ļaužu satiekot otru,
Ka reiz jau viņš bijis ir ļoti tuvs.
Tā bija kļūda kad šķīrāmies mēs,
Nespējot pieņemt kas likteņa dots,
Tik dažādi esot un tomēr tuvi,
Kā klintis ko aiza uz pusēm šķir.
Kā divas upes satekot jūrā,
Zinu, ka atkal mēs tiksimies reiz
Ja ne šai dzīvē, tad kādā citā
Un aiza pa vidu nespēs mūs šķirt.
Izsaku milzīgu pateicību visas Latvijas tautas vārdā Viļakas bibliotēkas kolektīvam un it īpaši juriskā izpratnē atbildīgajai direktorei Vijai Circānei, kā arī VEF Kultūras pilij un tās vadītājai, kas iestādes mājas lapā nav norādījusi vārdu un uzvārdu . Šoreiz Jūs izrādījāt izcilu sniegumu! Man ir patiess prieks par Jūsu atbildības līmeni un izpratni! Tā turēt! Un ar nepacietību gaidu, kas tad būs nākamais?
Mūs patiešām priecē, ka Egils Dambis ir aktīvi atgriezies literārajā vidē. Mēs skaidri zinām, ka viņš ir līdz elkoņiem šajā ne visai tīrajā radošuma nozarē, taču neskatoties uz to cēlsirdīgi dalās ar lasītājiem un klausītājiem gan Viļakā, gan Rīgā. Mēs esam patiešām pateicīgi par jautrajiem brīžiem, ko viņš mums ir sagādājis, un ceram, ka savā jautrībā neesam gluži vientuļi.
Operatīvajā sanāksmē tika izlemts realizēt principiāli jaunu atbalsta aktivitāšu kopumu, iesaistot vairs ne tikai bibliotēkas. Labiem autoriem nevajag turēt sveci zem pūrā un viņu pašu kūtruma gadījumā ir jānāk taču palīgā! Mūsu ieskatā gluži tāpat kā tirgū palaižot jaunu produktu, ar ko nav pazīstami klienti un kam viņi gluži dabiski, būdami konservatīvi, neuzticās - ir nepieciešama informatīvā un izglītojošā kampaņa, skaidri un gaiši norādot uz lasītāju ieguvumiem. Mēs jūtamies patīkami pacilāti!
Neapšaubāmi Egila darbu lasīšana un vēl vairāk dzirdēšana dāvā lasītājam revolucionāri jaunu pieredzi mijiedarbē ar literāro tekstu. Mūsu pienākums ir palīdzēt ātrāk notikt šo tekstu ienākšanai katrā bibliotēkā, kultūras namā, sociālajā mājā un psihoneiroloģiskajā dispanserā. Un tā ir tikai minimālā programma, jo mēs labi zinām, ka katra Latvijas lasītāja grāmatu plaukts alkst savienoties ar Egila Dambja grāmatu.
Par Dārtas vārdu nav iespējams droši pateikt, vai tas nav pielāgojums no sengrieķu Δωροθεος (Dorotheos), kas nozīmē "Dieva dāvanu" vai arī tas ir latviešu valodas relikts. Ja vārds ir latviešu cilmes, tad tas nāk no dārīt (dāvināt) un ir saistīts ar krievu/slāvu дарить vai arī no dārs - labs, lietderīgs, čakls, tomēr pirmā izcelsme šķiet tipoloģiski pareizāka.
Dārtas vārdā (atšķirībā no Kārtas) noteikti nav saukta neviena nedz senlatviešu, nedz senbaltu dievība, neviens rakstiskais avots par to neliecina. Kas gan varētu būt tiesa - Dārtas vārds vārds varētu būt likts meitenēm, ja īpaši jāpateicas par debesu / dievu / likteņa svētību. Tas varētu būt līdzīgas nozīmības vārds, kā Daive, kas arī ir Dieva dāvātā, bet ar semantisku papildnozīmi "šķīstā, nevainīgā" līdzīgi krieviski дева (jaunava).
