E. Dambja "Latvija esam mēs" strukturālā analīze

Ilze N. un M. Kalnarājs

E. Dambis Latvija esam mēs 

Lielvārdes jostā tautas liktenis vīts, Zināšanu bagātība, kas tautai nāk līdzi. Caur gadsimtiem gariem, postošiem kariem, Austras zvaigznei pretī Latviju ved. Par Latviju nelūgšu, par Latviju stāvēšu, Kā nelokāms reiz bija Nameja gars. Ne sašķeļot tautu, bet vienojot kopā, Lai cilvēks var laimīgs savā Tēvzemē būt. Lāčplēša dienā došu kritušiem godu, Dvēseļu putenī Mūžības skartajiem, Kas cēlās un krita par Latvijas zemi Un dēliem, kas šodien par viņu stāv. Lai Pērkontēvs sargā un Laima vada, Zemi pār kuru Māras svētība nāk... Caur lāpu ugunīm un sveču liesmām Lai tauta kā agrāk, varētu vienota kļūt. /Egils Dambis/ 2012

Lai arī dzejoļa nosaukumā ir pieteikts patriotiski vienojošs kopums, paša teksta gaitā tas neatrod pierādījums, tā vietā:

Ar abstraktām personām tiek iesākts dzejolis, radot sajūtu, ka liriskais varonis rokā tur Lielvārdes jostu, un sajūt tās vijumu (jostām, starp citu, ir tinums - vijums ir virvēm, saitēm u.t.t), tad sajūt Austras zvaigznes īpašo nozīmi.

Tālāk tekstā - vēstījums pāriet pirmajā personā, kur liriskais varonis sevī sajūt kādu īpašu patriotisku misiju, identificējoties ar Nameju un vienojot tautu. Tālāk liriskais varonis vēstījumā pāriet uz didaktisku pozīciju - ar savu piemēru aicinot vienoties goda atdošanā kritušajiem.

Tālāk atkal vēstījumā tiek minēti pagāniskie Dievi, noslēdzot apļveida kompozīciju, kur sākumā un beigās notiek vēršanās pie tautai reiz svarīgajām Dievībām, savukārt dzejoļa centrā izvirzot lirisko varoni, kas runā pirmajā personā, tātad - es, nevis mēs.

Ja mēs saskaitām specifiski lietotos darbības vārdus, kas teikuma struktūrā ir saistīti ar lirisko varoni - tad šādu vārdu pavisam ir -  10. Vietniekvārdu nepārprotamas pirmās personas izteiksmē nav - vienīgi pēc darbības vārdiem var nojaust par liriskā varoņa manifestēšanos pirmajā personā - taču teikumu konstrukcija nepāprotami norāda, ka liriskais varonis redz sevi saistītu ar vēstures simboliem - Nameju, latviešu strēlniekiem, tautas vienotājiem (bez precizējuma, acīmredzot īstā jaunlatvieša uzvārds rakstīšanas brīdī nav nācis prātā).  

Struktūrā tas atainojas šādi:

Ja mēs struktūru no vienas plaknes pārzīmējam divās plaknēs, tad:

Pietiecīgi, ko lai te saka.

Var šo lietu paskatīties arī citādi - autora dzejoļa nosaukumā pieteiktais mēs, patiesībā dzejoļa gaitā ne vienā vietā nesaistās ar dzīviem mēs. Dzejolī ir senlatviešu dievības, dzejolī ir kritušais Namejs, dzejolī ir kritušie strēlnieki, bet nav pieteiktā “mēs”. Rodas jautājums - uz kā tad liriskais varonis pakāpjas, lai skatītos tālāk (mākslinieks vienmēr kaut kur pakāpjas, lai uzrunātu publiku un nodotu savu unikālo redzējumu)? Lai tas paliek lasītāju ziņā.

Tagad parunāsim par dzejnieka misiju šī teksta ietvaros. Ja dzejnieks ir nolaupījis manu laiku, es gribu domāt, ka viņš ir centies man pateikt kaut ko svarīgu. Vai vismaz interesantu. Ja tā nav - tad rodas jautājums, kas ir teksts, ko man cenšas uzdot par dzejoli.

Kā jau Jūs noprotat, šim dzejolim īsta fokusa nav - drīzāk tā ir liriskā varoņa Ego demonstrācija, nomaskējoties priekšā un pakaļā ar visai tautai svētām lietām un kuras augstākais emocionālais kāpinājums ir - tauta kā agrāk, varētu vienota kļūt. Dzejnieks pat nav vīžojis ieiet tautā iekšā un vērsties pie viņas ar personiskāku siltāku attieksmi - saucot tautu par mēs vai sakot “mana tauta”.

Visai vēsa arī ir dzejnieka attieksme pret varoņiem, kas ar savu dzīvību ir maksājuši par brīvību un tām iespējām, ko brīvība ir dāvājusi analizējamā dzejoļa autoram:

Lāčplēša dienā došu kritušiem godu,

Dvēseļu putenī Mūžības skartajiem,

Kas cēlās un krita par Latvijas zemi

Un dēliem, kas šodien par viņu stāv.

Šajā pantā nepārprotami dominē vēsa, formāla attieksme - kuras mērķis nav līdzijust neskaitāmiem mūsu tautas dēliem - bet gan formāli piebalsot tam, ka šajā dienā es tāpat kā simtiem citu nevaru nenolikt svecīti. Siltākas saiknes veidošanai ar vēsturi vienmēr var izmantot vārdu salikumus “Jūs bijāt arī mani dēli” vai “Es ar Jums - vienas mātes dēls”. Un tas dzejolim iezīmētu pavisam citas emocionāla un patriotiska dziļuma dimensijas. Te nekas no tā nav izmantots, lai gan sevi cienošs dzejnieks šos instrumentus pārvalda un runājot par visai tautai svarīgām lietām, arī pielieto - vēloties sapurināt emigrācijas, krīzes un varas ņirgāšanās nomocīto tautu.

Svinot Lāčplēša dienu kopā ar Jums - uzticīgajiem fanu kluba lasītājiem - dāvājam Jums savu Lāčplēša dienas pantiņu:

Brīvības diena

Vecāsmātes rokā kā Lielvārdes jostā

Paaudžu dzīslojums rāmi stīgst.

Sirmās uzacis atkal kā vītols līgst,

Bet lepnas par debesu zilumu

Kā karogs mastā nostājas.

Skaidra saules gaisma

Kā debesu zelts silti līst -

Un cik gan viņas dēlu

Un cik neskaitāmu dēlu pirms viņas

Nav savu sirdī no krūtīm izrāvuši -

Lai šis mirklis.

Šis mirklis spīd.