Debesīs dzimušais debesīs dzimst vai Мама, роди меня обратно!

Mani jau no agras bērnības ir aizrāvusi kristīgā eshatoloģija un misticisms un okultisms. Slēpjoties no tēva dusmām zem segas, kabatas baterejas gaismā es lasīju nu jau piemirstas grāmatas ar krāšņiem, daudznozīmīgiem zīmējumiem, kuru galvenā jēga bija "Es esmu gaisma", "Seko", "Pakļaujies". Un jo šiem darbiem vairāk negāja loģika kopā, jo man tie šķita vairāk atklājoši kaut ko slēptu, kaut ko tādu, ar ko tradicionāla garīdzniecība negribēja ar mani dalīties.



Līdzīgas izjūtas mani pārņēma izlasot Egīla Dambja nesen tapušo dzejoli "Debesīs dzimušais debesīs dzimst".

Jau nosaukums ir ko vērts - kā gan tas, kas ir dzimis (dzimušais - ir pārākā forma no pagātnes ciešamās kārtas) var vēl reiz dzimt? Tā ir kāda sevī superslēgta un pašpietiekama sistēma, kas spēj sevi atražot kā mūžīgais dzinējs? Vai arī tā ir īpaši moderna forma kā šodien cienīgi runāt par Dievabērna dzimšanas brīnumu. Starp citu, Dievabērns tradicionāli dzimst no Visusvētās Marijas miesām, kas tikusi no Svētā gara nevainīgi apaugļota. Tad kā šeit var būt runa par debesīs dzimšanu?

Tagad pats dzejolis:

Dvēseļu tuvībā savijas augumi,
Mīlestības sniegpārslām pārklājot tos,
Vienotā dejā baltajā sniegā,
Debesīs dzimušais debesīs dzimst. 

Dvēseļu tuvībā izjustais skūpsts.
Sniegpārslu dejā kupenā krīt.
Baltajā sniegā starp debesīm, zemi,
Dzimušo debesīs vairs nevar šķirt. 

Dvēseļu tuvībā dvēseles glāsts,
Maigi kā sniegpārslas skūpstoties krīt.
Mīlestības dejā baltajā sniegā,
Debesīs dzimušais debesīs dzimst.
/Egils Dambis/

Es saprotu, ka mirklī, kad jārunā par reliģisko un transcendentālo, šī rituāla vadītājam ir jālieto valoda, kas atšķiras no ikdienas vai citādi ierastās valodas, tādējādi nošķirot klausītāju citā valodas realitātē.

Par pirmo var pārliecināties kristīgo rakstu poētismā un neskaitāmos piemēros, kā runā dažādi reliģiskie skolotāji. Piemēram, skolotājs Joda.

Par otro - paskatoties uz mūsu sektantu draudžu dievnamiem, kam nav logu (Debesu gaismas metaforas) un kas vizuāli ir būvēti kā cietokšņi, kuros norobežojas no ļaunās ārpasaules.

Egīla dzejā vērojams tas pats - kad balss intonācija un tradicionālas valodas neievērošana, rada iespaidu par atrašanos kādā paralēlā realitātē.

Nu, piemēram:

"Dvēseļu tuvībā savijas augumi, / Mīlestības sniegpārslām pārklājot tos,"

Viss it kā pirmajā mirklī šķiet pareizi un kārtībā, taču paanalizēsim teikuma uzbūvi. Pirmo daļu veido virsteikums vai galvenais teikums (pamatskolas mācību viela), otro daļu divdabja teiciens, taču veidots pilnīgi pretēji normāliem valodas kanoniem. Formā, kādā tas ir šobrīd nav iespējams saprast uz ko tiek attiecināti "pārklājot" un "tos". Jebkura latviešu valodas skolotāja šo vietu svītrotu trekni sarkanu un atzīmei novilktu nost vismaz pāris balles. Un, jācer, pie sevis sirdī pārcilātu aizdomas, vai maz rakstītājs pārvalda literārās valodas pamatus.

Skaidrs, ka te loģiskākais risinājums būtu: "Dvēseļu tuvībā savijas augumi, / Mīlestības sniegpārslām pārklājoties". Un uzreiz gan teikums iegūst jēgu, gan katrs teikumu veidojošais elements.

Lasām tālāk:

Vienotā dejā baltajā sniegā,
Debesīs dzimušais debesīs dzimst.

Mums tiek zīmēti savijušies augumi baltā sniegā un vienlaikus dzimšanas mirklis. Tā kā nav precizējuma par to, vai šo mirkli pavada arī seksuāla iekāre, nākas pieņemt, ka augumi ir savijušies dvēseļu tuvībā un notiek dzimšanas akts. Raudzīsim, kāds tas ir tēlots!

Kameras tuvplāns rāda dvēseļu tuvībā izjustu skūpstu, kas sniegpārslu dejā kupenā krīt... kupenā! Te ir nepieciešama atkāpe:

Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca (http://www.tezaurs.lv/sv/) vārdu "krist" skaidro šādi:
1. Virzīties gaisā lejup smaguma spēka ietekmē (par priekšmetiem).
2. Zūdot līdzsvaram, balstam, pārvietoties no (parasti) vertikāla stāvokļa horizontālā, tupus u. tml. stāvoklī (par cilvēkiem vai dzīvniekiem).
3. Veikt strauju kustību, strauji mesties (kur).
4. Tikt strauji virzītam lejup (parasti par paceltu roku, plecu); strauji, arī nespēkā liekties lejup (par galvu).
5. Iet bojā (karā, kaujā).
6. Nobeigties (par, parasti daudziem, dzīvniekiem).
7. Nonākt (nevēlamā stāvoklī).
u.c.

Kā redzams, vārda krist semantiskais lauks saistās ar strauju, nekontrolējamu krišanu, nāvi, straujām un draudīgām kustībām.

Kāpēc autors izvēlējies tieši šo vārdu, lai tēlotu mums mīlas skūpsta (augļa?) nolaišanos kupenā - lai paliek uz viņa mākslinieciskās sirdsapziņas. Vārds slīdēt būtu bijis poētiski iederīgāks.

Preparējam nākamās divas rindiņas:

Baltajā sniegā starp debesīm, zemi,
Dzimušo debesīs vairs nevar šķirt..

Baltais sniegs starp debesīm un zemi man derdzīgi griež ausīs kā nesiltināts tēls, kaut gan dzejoļa materiāls prasītin prasa siltuma caurviju cauri katram šī dzejoļa elementam. Savādi, ka pēc teikuma loģikas sanāk "Sniegā dzimušo vairs nevar šķirt..." Šķirt no kā? Vai arī atšķirt kā lappusi grāmatai? Šķiet, neskatoties uz to, ka gadus piecus jau esmu atmetis zāles smēķēšanu, būs jāzvana dīleram. Citādāk paliks kā neatminama mistika.

Dvēseļu tuvībā dvēseles glāsts,
Maigi kā sniegpārslas skūpstoties krīt.

Šī ir interesanta teikuma konstrukcija. Glāsts kā sniegpārslas. Skūpstoties krīt. Par krišanu vairs nerunāšu - šo tēmu semiotiskā izpratnē es izklāstīju jau iepriekš, taču pie Glāsta kā sniegpārslām gan ir vērts pakavēties. Sniegpārslas nav siltumu saturošas. Ja sniegpārslu ir daudz, tās atņem jebkuram siltākam ķermenim siltumu, apliecinot termodinamikas likumu, kas nosaka temperatūru savstarpēju izlīdzināšanos. Nav tādas izpratnes kā siltā sniega. Ir tikai vēss sniegs un ja viņš ir daudz, tad viņš saldē, ja ļoti daudz - liek nosalt. Tādējādi glāsts, kas ir pilns sniegpārslu diez vai ir dzīvības glāsts - tas drīzāk ir dzīvību apdraudošs glāsts.

Dzejolis noslēdzas ar rindām

Mīlestības dejā baltajā sniegā,
Debesīs dzimušais debesīs dzimst.

Es pat nezinu, ko man teikt. Мама, роди меня обратно!